Pavisam negaidīti esmu pievienojies "digitālo nomadu" ciltij. Tā nokristīti cilvēki, kuri sava darba specifikas dēļ spēj strādāt attālināti, un to izmantojot, pastāvīgi apceļo pasauli.
Pagaidām vēl neesmu ar galvu meties iekšā šajā jaunajā pasaulē, bet tikai nedaudz tai pieskāries. Padzīvoju divus mēnešus Marokā, dažas dienas pastaigājos pa Barselonu, pārnakšņoju Reikjavīkā, un tagad rakstu šo ierakstu Wow Air lidmašīnā.
Pēdējo divu mēnešu laikā ne gluži tā, ka būtu noticis ļoti daudz kas, bet lērums detaļu tik un tā aizķērušās manā apziņā, gluži kā smilšu graudiņi no separatora Zinātnes muzejā CosmoCaxia Barselonā.
Sākt no sākuma ir ilgi un darbietilpīgi, tāpēc es labāk sākšu no beigām. Šodien man būs ļoti, ļoti, vai pat briesmīgi gara diena.
Pamodos es pēc Īslandes laika ap astoņiem (-3 stundas no Latvijas) un nolēmu – kamēr vēl ir laiks līdz izlidošanai, iešu pastaigāties. Zinot vietējo laikapstākļu straujo dabu, ietinos trīs apģērba kārtās, lai arī plānās, jo lidoju tikai ar rokas bagāžu.
Tas man palīdzēja, bet ne pārāk: vējš atkal bija gandrīz tikpat šaušalīgs kā tajā manā pašā slavenākajā ceļojumā. Lietus atkal lidoja horizontāli, bet šoreiz, lai efekts būtu vēl lielāks, to papildināja sāļās okeāna ūdens šļakatas no fjorda. It kā ar to vēl būtu par maz, lietus drīz vien pārvērtās krusā un sāka mani dauzīt pa to pašu sejas gabaliņu, kuru nebiju paslēpis zem cepures, bārdas un kapuces.
Nospriedis, ka tas jau ir par traku, es ar lielām pūlēm, pārvarot pretvēja plūsmu, aizvilkos līdz viesu namam "Svitan" un uzvārīju sev Šu pueru. Domīgi malkojot melno zampu klusumā, ko pa brīdim pārtrauca veļas žāvētāja klaboņa aiz loga, es sāku prātot par to, kā tikt līdz lidostai. Lieta tāda, ka starptautiskā lidosta "Keflavīka" atrodas piecus kilometrus no pašas pilsētas, un vakar, kad atlidoju, es skopuma mākts gāju kājām. Taksometrs maksātu 30 eiro, bet autobuss man būtu jāgaida divas stundas.
Šādos laikapstākļos man šausmīgi gribējās izvairīties no šī varoņdarba atkārtošanas, turklāt man taču vēl būtu jāvelk līdzi čemodāns (kaut arī maziņš, tomēr čemodāns).
Es gandrīz saputrojos laika joslās, un tāpēc tikai pēc pārbaudes noskaidroju, ka mans reiss izlido trijos, nevis piecos, kā uzskatīja Google kalendārs (kurš dzīvo pēc Latvijas laika).
Mēģinot saprast 55. maršruta autobusa saraksta izdruku, es atklāju, ka tieši man nepieciešamajā laikā tam ir divu stundu pārtraukums. Citas izejas nebija, kā vien sēsties tuvākajā. Manai nelaimei tas pieturā ieradās jau pēc desmit minūtēm. Es totāli nebiju gatavs šādai notikumu attīstībai: ne tikai sēdēju reitūzēs un malkoju tēju, bet pat nebiju laikus noskaidrojis, kur ir pietura, lai gan to biju meklējis.
Steigā, maucot kājās bikses, es sāku tincināt jauno īslandieti, kura bija ienākusi uzkopt – kur tad īsti ir tā pietura. It kā man būtu bijis par maz ar diviem mēnešiem arābu-franču valodas pārbaudījumu!
Nu man trāpījās tas viens no tūkstoša Īslandes iedzīvotājiem, kurš ne visai ideāli runā angliski, un norādes pa labi-pa kreisi vai ziemeļi-dienvidi tika dotas īslandiski. Skraidot ar čemodānu zem krusas, kas laideni pārgāja gāzienā, es panikā meklēju 55. maršruta atpazīšanās zīmes. Kāds vietējais sporta tērpā vēja trokšņa dēļ mani nesaprata un norādīja uz lauku autobusa pieturu, kura man nepavisam nebija vajadzīga.
Galu galā mani izglāba žužula (tā es no šī brīža dēvēju viedtālruņus) un vietējā transporta dienesta Android lietotne -Straeto.is, kas parādīja pareizo ceļu.
Šoferis jau vēra ciet autobusa durvis, kad es, noperies un apstulbis, pieskrēju pie pieturas. Par laimi, es kārtējo reizi biju paspējis (iepriekšējā reize bija Barselonā). Samaksājis ar bezkontakta karti 4 eiro, kas ir dārgāk nekā taksometrs par tādu pašu distanci Marokā, pēc dažām minūtēm es slapjš, sasvīdis un izpūsts jau atrados Keflavīkas lidostā.
